VAI IR DZĪVE PĒC DEJU SVĒTKIEM?

“Vai ir iespējama dzīve pēc Deju svētkiem?” – jautājums, kas vairākkārt izskanēja svētku laikā un arī pēc svētkiem... Jā, ir iespējama un, ticiet man, kas tā ir par dzīvi! Parasti pēc svētkiem ir nepieciešama vismaz nedēļa, lai noskatītos visus koncertus (dažus pat vairākas reizes), lai fiziski atjaunotos, sakārtotu pa plauktiņiem izdzīvotās emocijas, notikumus un pieredzes. Šķiet, “plaukti” ir sakārtoti, koncerti noskatīti un esmu gatavs šī gada emocijas ieglabāt šeit par siltu atmiņu.

Nenoliedzami, šī gada svētku grafiks bija mega jaudīgs, jo ikdienas mēģinājumu un koncertu ritms izdzina ne pa jokam, ceļoties 6.00 no rīta un dodoties gulēt ap 3.00 naktī, bet tikpat droši varu teikt, ka mēs šogad svētkus izdzīvojām ar maksimālu jaudu un vērienu, piedaloties trīs svētku programmās un izdejojot 8 koncertus, lai dalītos latviskajā sinerģijā ar neskaitāmiem tūkstošiem latviešu. Lai arī pēc svētkiem fizisko un emocionālo sajūtu ziņā sākotnēji valda absolūts tukšums, enerģija, kas uzņemta šo 10 dienu laikā pēc tam ar tādu jaudu uzvirmo iedvesmas, latviskās ticības un spēka formātā.

Šogad sapratu, ka svētkus patiesi var baudīt, ja esi kopā ar īstajiem cilvēkiem, ar kuriem jūties uz viena viļņa! Jā, mēs dzīvojām divās mazās skolas klašu telpās, guļot plecu pie pleca un ik dienas cenšoties izlavierēt cauri čemodānu labirinatam klases vidū, bet harmonija un saskaņa, kas šogad virmoja mūsu starpā ir vārdos neaprakstāma! Šie svētki bija par komandu, par mums! Lai arī cik ļoti pārguruši, saaukstējušies, bez balss, ar traumām, asarās sāpošām kājām un ilgām pēc mājām, mēs katru jaunu dienu sagaidījām kā viens vesels – atbalstot, palīdzot, uzmundrinot un noskaņojot jauniem uznācieniem! Šīs atmiņas baigi silda! Paldies, Banga!

Bet, kas tad ir tie mirkļi, kuru dēļ mēs esam gatavi pavadīt garas dienas mēģinājumos un gulēt vien dažas nakts stundas saspiestās klašu telpās?

Kad visi iznācienu vārti gavilē brīdī, kad skien nost no tikko nodejotas dejas un Tu sajūti latviešu vienotību, kad tūkstoši sniedz savas plaukstas sasitienam – tā enerģija, kas caurstrāvojas mums visiem cauri droši var darbināt visas valsts elektroapgādes sistēmu.

Kad uzejot laukumā redzi raudam ne tikai latviešu daiļavas, bet arī skarbākos latvju ozolus un tās nav bēdu vai sāpju asaras – tās ir prieka, lepnuma, saviļņojuma, pieredzes un savas zemes mīlestības asaras! Tās ir asaras, kas simbolizē to, cik mums visiem rūp mūsu zeme, mūsu kultūra, mūsu ģimenes, mūsu valoda un mūsu brīvība!

Kad dejas laikā kolektīva dejotājs pagriež muguru un pēc nonākšanas no laukuma nevar iztaisnoties un ievilkt elpu no sāpēm, bet mīlestības pret deju dēļ viņš ir gatavs lepni izriest savas krūtis un doties laukumā, lai dejotu, lai piedzīvotu, lai sajustu! Tas iedvesmo…

Kad redzi, ka katrs no dejotājiem šajā laukumā ir iznācis, lai dotu no sevis labāko iespējamo, jo tās ir sajūtas, ko spējam izdzīvot reizi piecos gados. Tas laimes strāvojums, ko piedzīvojām pēdējā Daugavas stadiona koncertā bez šaubām sasniedza kosmosu!

Kad visi Latvijas novadu iedzīvotāji ir vienoti, pat cits citu nepazīstot, bet jūtot un patiesi ticot, ka mums ir kas īpašs, kas mūs visus vieno – mūsu zeme, mūsu saknes, mūsu kultūra! Un tas, ka mēs katrs esam no svara!

Kad Mežaparka lielajā estrādē maestro Raimonda Paula pavadībā, tūkstošiem koristu un skatītāju ieskauts vari dejot deju “Manai dzimtenei”.

Kad ar patiesu kurzemnieka lepnumu vari nest savas pilsētas, Liepājas, karogu cauri Rīgai un iekšēji tik ļoti lepoties ar vietu, no kuras nāc!

Nobeigumā vietā – “Latvieti, apzinies sevi! Esi lepns par savu latvietību! Mīli savu zemi un savu tautu! Tu esi stiprs, gudrs un visu varošs! Tu taču esi latvietis!”

Dejot ir LAIME!

/Aigars Kārkliņš/